Ознакомительная версия. Доступно 23 страниц из 114
“Grapa norija siekalas un arī mēģināja smaidīt.
Smaids iznāca baiļu izkropļots. Bet es viņu lieliski sapratu.
— Nirfeja?! Grappa, mums jāskrien!
— Kurp, Marina? Un tad tu jau esi mēģinājusi…” Erlīnas plānās lūpas savilkās tā, it kā viņa grasītos izplūst asarās, un es viņu apskāvu.
— Nezinu. Varbūt varam kaut kur paslēpties? Pagaidīsim nedaudz un izdomāsim, kā tikt ārā no pils. Šeit noteikti ir slepeni fragmenti šādam gadījumam. Dosimies uz ziemeļiem uz jūsu draklord pili. Varbūt viņi neuzdrošinās tur doties? — viņa čukstēja ausī, izmantodama mirkli.
"Ir kustības," Erlīna pamāja, kad es atrāvos. "Es zinu pāris, kas ir piemēroti, bet kā es varu atstāt mammu un tēti šeit?"
— Bet ko domāja tava mamma un tētis, kad uzaicināja šurp šo miskasti? — es uzliesmoju.
Iestājās klusums. Es biju dusmīga, arī Grapa neapmierināti krākēja.
"Tev taisnība," viņa beidzot piekāpās. — Es… es nezinu, ko darīt, Marina. Es biju iemīlējusies Klaidā, viņa tēlā… Bet viņš izrādījās pavisam citādāks… Viņš ir nežēlīgs un auksts. Un… man no viņa ir bail! Viņam par mani ir vienalga,” viņa apklusa un pēkšņi ātri samirkšķināja.
Un es sapratu, ka Grapas pirmā mīlestība neizdevās, tāpat kā visa viņas mājīgā, kaut arī dīvainā pasaule.
— Jūs bijāt iemīlējies portretā. Atmiņās par īslaicīgu tikšanos,” es maigi sasēju viņas roku. Viņa uzmundrinoši savilka pirkstus. "Jums nav jākļūst par savu vecāku ambīciju upuri." Jums nevajadzētu upurēt sevi, lai kādam izpatiktu. Un tad grāfi tikai priecāsies, ja viņu meitām izdosies aizbēgt. Pat ja ne uzreiz.
Gaidāmās katastrofas sajūta kļuva spēcīgāka. Sajutu gaisā spriedzi, it kā tikšķētu neredzams taimeris, kas mēra atlikušo laiku līdz… Līdz kam?
Grapa pamāja.
— Tu zini, ka tev ir taisnība. Es nejauši dzirdēju, kā mamma lamāja manu tēvu. Viņa viņu nosauca par alkatīgu dzērāju. "Viņa kliedza, ka viņš mūs visus sabojā," negaidīti atklāja Erlīna. — Bet ko darīt? Es nevaru iedomāties, kā mēs varam aizbēgt tagad, kad šeit ir tik daudz Nirfeats… Man tad vajadzēja iet ar tevi.
Es vēlreiz paskatījos apkārt. Cilvēki, tērpi, sveces-sveces-sveces…
— Uguns! Mēs uztaisīsim uguni! Sāksies kņada, un tad mēs aizmuksim. Ugunsgrēks, iespējams, tiks ātri nodzēsts, bet mums būs nedaudz laika, lai paslēptos un pagaidītos.
Šobrīd noteikti nav iespējams aizbēgt no pils, ārā ir pārāk daudz sargu.
— Man patīk ideja. Varbūt es izdegšu,” Grapa nervozi ķiķināja, aizsedzot muti ar roku.
— Viņi mūs meklēs, tāpēc mums jāatrod vieta, kur viņi neiedomāsies meklēt… No pirmā acu uzmetiena kaut kas pilnīgi acīmredzams. Tas ir tik acīmredzami, ka ir vienkārši muļķīgi tur skatīties.
— Varbūt manā istabā? Vai arī Afijas istabā? — Erlīna vilcinādama ierosināja. "Vai nav stulbi tur slēpties?"
Es skatījos uz Grapu, mēģinot uztvert kādu ideju. Mums vajag tādu vietu kā zem Lunara logiem. Kaut ko tādu, kur neviens instinktīvi nebāztu degunu, ja vien tas nebūtu absolūti nepieciešams.
— Grappa, kur dzīvo Gaero? Varbūt varam paslēpties viņa kambaros?
Protams, pat kalpi izvēlas piekto ceļu ap nekromanta mājvietu, lai atkal netiktu tuvāk tam, kurš vispirms nogalina un pēc tam pratina.
"Es redzu, Niera Friso, jums joprojām ir niez iekāpt manā gultā?" — aiz muguras atskanēja nekromanta izsmejošā balss.
Mēs abi palēcāmies, strauji pagriežoties. Mana sirds gandrīz izlēca no krūtīm.
Cik ilgi viņš šeit ir bijis? ko tu dzirdēji?
"Tev vajadzētu pakārt zvaniņu ap kaklu!" — es dusmīgi izbļāvu.
"Labāk doties tieši uz cara zvanu un purvā!" — piebilda sev.
Ieraudzījis Gaero, Grapas “līgavainis” lēnām gāja mums pretī.
— Klaid, es neiesaku tev ļaut savam… Ak! Izredzētais šai meitenei. Neskatieties uz viņas nevainīgo izskatu. Šis ieguva ir sabojāts līdz sirds dziļumiem! Viņš arī iemācīs Erlīnai dažas šķebinošas lietas,” ar šiem vārdiem viņu sveicināja Plošišs.
— Bojāti? — Viņš ar interesi mani nopētīja. — Varbūt tad varam pārslēgties?
Apbrīnojami!
— Cik jums ir augstas attiecības! Tu neko nevari pateikt! — Es nevarēju atturēties no piezīmes.
Grapa klusībā paskatījās uz Nirfeats ar naida pilnu skatienu. Ar viņas izskatu ar to šķita pietiekami, lai viņu nogalinātu no lāsta, taču vīrieši pat nepacēla ne uzaci.
— Nu ko tu dari! Es biju pirmais, kurš atklāja šo dārgumu! Un tas, ka tas ir sabojāts, ir tikai mana lieta, jūs zināt.
Gaero plēsonīgi pasmīnēja, un dīvainā kārtā Klaids ar viņu nestrīdējās. Viņš tikai pasmaidīja un pastiepa roku Grapai:
— Jautājiet.
— Ejam! — Gaero nebija tik laipns. Viņš rupji satvēra mani tieši virs elkoņa un vilka pretējā virzienā. "Pastāstiet man, ko jūs ar Erlīnu darījāt?"
Es gandrīz izplūdu asarās par šādu netaisnību. Mūsu plāns sabruka, pirms mēs pat mēģinājām to īstenot.
"Tu gribi noraut man roku, vai kā?" Viņi man vienkārši iedeva zilumus! — Es mēģināju atbrīvoties, bet Sliktais Puisis tikai ciešāk saspieda pirkstus, un es saraujos: "Atlaid mani!"
— Nu, es nē! Jūs atkal mēģināsit aizbēgt vai darīsiet kaut ko citu. Es labprāt ļautu jums mēģināt, un tad sodītu jūs ar vēl lielāku prieku, bet ne šodien. Šodien visam vajadzētu noritēt gludi. Tāpēc es viņu uzraudzīšu, ”viņš pierāva mani tuvāk, un es viņam gandrīz iesitu.
– Čau, lout! Viņi taču tev nemāca nekādas manieres, vai ne? Nekavējoties atlaidiet nyera! — kāds vīrietis man aiz muguras pavēlēja.
Kāds, kura balss šķita negaidīti pazīstama.
Gaero seja mainījās un viņš tiešām mani atbrīvoja. Es strauji pagriezos.
Šeit — patiesībā, nevis sapnī — stāvēja tas pats blondais vīrietis. Es to nebiju iedomājusies!
— Nazis? — es nočukstēju pirmais, kas ienāca prātā.
Viņš tikai mierinoši pasmaidīja. Pēc brīža apjukuma es virzījos viņam pretī, taču tajā brīdī mani atkal atvilka, un izliektais nekromantiskais asmens, ko Bad Guy vienmēr nēsāja pie jostas, tika piespiests man pie rīkles.
Nelūgtais viesis izvilka zobenu no apvalka un nekavējoties viņu ielenca apsargi. Likās, ka visi Nirfeats no visas zāles bija paspējuši savākties ap viņu. Bet neviens vēl nav uzbrukis, un es atpazinu Indētāju viņa rokās!
Viņš! Tieši viņš! Tātad Lizai izdevās!
Ознакомительная версия. Доступно 23 страниц из 114
