Книга Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Ознакомительная версия. Доступно 23 страниц из 114

Pūķu ceļi uz Reaches ārējām robežām nedarbojās. Tāpēc, iznācis pie pašas Bezgalīgo purvu robežas, es pats saviem spēkiem lidoju tālāk. Smaragda instinkti neatstāja šaubas, ka mēs lidojam tur, kur mums jādodas, un viss, kas bija nepieciešams, bija strādāt ar spārniem, aizvedot mūs uz ziemeļrietumiem.

Lēnās nogāzes pakalni, ko klāj meži un necaurejami brikšņi. Skujkoku un tumšās krāsas šeit bija gandrīz tādas pašas kā aukstajā Kirfarongā. Tad mežs sāka retināties. Tas kļuva jaukts un pēc tam pilnīgi lapkoku. Arvien biežāk varēja redzēt kailus līķus izspraucamies, šķiet, zāļainu izcirtumu vidū. Rūķu bērzi un priedes, viršu krūmi…

Ir daudz vairāk vietas. Ik pa brīdim bija krāces, kas varēja noturēt cilvēku, un neuzticami plosti — uzkāp uz viena un iekritīsi kādreizējā ezera tumšajās dzīlēs, kas palika zem veģetācijas kārtas, kas to bija piepildījusi.

Ezeru zilās acis dzirkstīja saulē un sveicināja ar aci. Es redzēju savu ēnu atspulgu viņu virsmā. Zemu lidojot, viņš apbrīnoja savu īpašumu bagātību un neizsīkstošos dziļumus. Šeit ir tik daudz ārstniecības augu, ko nevar atrast nekur citur. Cik daudz dažādu rāpuļu, ar retu indi. Cik daudz noslēpumu glabā šie purvi… Purvs dārgumus tā vien neatdod. Jums ir smagi jācenšas tos iegūt. Bez upuriem tas nenotiek.

Gaisā karājās biezas garšaugu un ēterisko eļļu smaržas. Bija dzirdamas šai vietai raksturīgas skaņas, zumēja kukaiņi, kurkstēja vardes un krupji, kaut kas rībēja. Pavisam cita pasaule, bīstama, bet skaista savā veidā.

Atklāti sakot, man patika tas, ko es redzēju. Varbūt tāpēc, ka skatījos uz leju? Maz ticams, ka, būdams cilvēks, dalīšos šajās emocijās, bet pūķa ādu neģēlis nesagrauza. Nu ko! Kukaiņi pat nespēja mani panākt, nemaz nerunājot par iekost.

Krēsla pamazām iestājās, kam sekoja samtaina nakts, kas piepildīta ar noslēpumainām skaņām. Dažreiz man šķita, ka bērns raud. Reizēm varēju dzirdēt kādu sievieti kliedzam. Tas mani netraucēja, pateicoties Smaragda gudrībai un pūķa maģijai, es joprojām visu redzēju lieliski un zināju, ka tas ir tikai putns, bet tas ir krupis. Un noslēpumainās zilās gaismas virs virsmas ir spontāna purva gāzes aizdegšanās.

Bet arī šeit bija pietiekami daudz maģijas. Otrajā dienā es redzēju jaunu meiteņu figūras, kas dejo virs virsmas. Viens pagriezās un pamāja man ar roku. Kaut kur pa purvu klejoja pinkains humanoīds briesmonis. Tas pēkšņi pazuda, un tad atkal parādījās ceļa sākumā un sāka atkārtot savu ceļu. Zem ezera virsmas pazibēja dažas aizdomīgas ēnas, un virs zaļajiem mānekļu izcirtumiem dažkārt pacēlās milzīgas muguras…

Sastaptajos iemītniekos redzēju tēlus no pasakām, ko bērnībā stāstīja mana mamma. Bieži vien bija blīvas zaļganas miglas stagnācijas, kurās stingri nav ieteicams iekļūt. Es nezinu, vai tas ietekmē pūķus, bet, kad es ieraudzīju līdzīgu dūmaku, es pacēlos augstāk debesīs, un man bija taisnība, kā vēlāk izrādījās…

Jo tuvāk es lidoju Indes purviem, jo indīgāka migla izplatījās pa virsmu. Jau divas dienas es neesmu redzējis neko zemāk, izņemot viņu. Es droši vien būtu sākusi trakot, ja Smaragds nebūtu ļāvis manai apziņai izšķīst pūķa miegā. Šādas atelpas bija dzīvības glābšana.

"Cik ilgi mums vēl jāiet?"

"Mēs esam gandrīz klāt," pūķis apsolīja.

Un es nemeloju. Manā priekšā pēkšņi parādījās barjera. Atklāti sakot, es gaidīju kaut ko izcilu, bet tas izskatījās kā bieza stikla siena, nedaudz saliekta uz iekšu. Tā augšējā mala atradās putna acu līmenī. Un arī pūķis.

Pati stēla ar blāvu smaragdu atradās daudz zemāk, tik tikko parādījās no indīgi blīvās zaļās miglas. Un es nemaz negribēju tur iet lejā…

"Šķiet, ka barjera ir kārtībā," es atzīmēju, pētot lielo smaragdu, kas karājās tieši virs tievās zelta smailes.

"Smaragds ir izsmelts, bet vēl nav iztērējis visus savus resursus. Valds izvēlējās labu akmeni, tas kalpos kādu laiku,” atzīmēja Smaragds.

"Tāpēc mēs paspējām to laikā. Ceru, ka šis nebūs sliktāks…"

Mēs paņēmām līdzi aizstājēju, kuru mēs rūpīgi atlasījām vairākas dienas alā un tagad bija jāievieto jauns. Bet man nebija ne mazākās nojausmas, kā.

“Es elpoju maģisku uguni, un akmens sabruks. Mums būs brīdis, līdz barjera nokritīs. Fokuss. Jebkura sveša doma, bailes, nenoteiktība — viss var traucēt, un tad smaragds nokritīs…” Smaragds mani pamācīja.

Tas neizklausījās īpaši pārliecinoši…

"Labi, mēģināsim," es gatavojos darbam, cenšoties ne par ko nedomāt.

Skatoties uz Smaragda pasaules skavu, es domāju, kāpēc tas atrodas tik zemu, gandrīz paslēpies miglā, un tikai zelta smaile izceļas? Kam tas ir piesaistīts?

“Eirēna, koncentrējies! Man tevi vajag!" — Smaragds noprasīja

Metusi malā svešas domas, es lūkojos smaragdā. Tagad īpaši bija manāms, cik tas bija blāvs, ar nepatīkamiem aizdomīgiem plankumiem uz virsmas… Tagad nodedzināsim un uzstādīsim jaunu…

Pirmo reizi sajutu, ka neesam ar viņu pilnībā apvienojušies, bet iekšā jau mutuļo maģiska pūķa liesma. Nepavisam ne kā parasti. Tas varēja iznīcināt aizsargbarjeras komplektu.

No caurspīdīgās sienas otras puses kaut kas pēkšņi izspraucās. Gigantiskā būtne trāpīja tieši tās vietas priekšā, kur mēs bijām pakārti gaisā. Tas nepārkāpa barjeru, bet instinkti iedarbojās — man un arī Smaragdam. Sajutuši briesmas, abi metāmies sāņus. Dažādos virzienos… Un viņi nometa smaragdu.

"Nē!"

Tad mēs domājām un rīkojāmies kā viena būtne. Saliekuši spārnus, viņi krita tiem pakaļ, mēģinot noķert smaragdu indīgajā miglā, kas bija necaurredzama pat maģiskai pūķa vīzijai. Vienīgais, kas palīdzēja, bija tas, ka tas maigi mirgoja dūmakā. Mums izdevās to sagrābt pēdējā brīdī. Satverusi artefaktu savās ķepās, es izpletu spārnus un… ieelpoju indi.

Vai kāds jau ir redzējis raudošu pūķi? Aiziet!

Man dega kakls, no acīm lidoja dzirksteles un tecēja asaras. Tajā pašā laikā tūkstošiem āķu ierakās spārnos, pārvēršot spēcīgās membrānas lupatās. Nu, vismaz tie nekaitē bruņu ādai.

Dusmīgs viņš rēca un aprakstīja uguns loku, atbrīvojoties no saitēm, kas viņu velk lejā.

Ak, cik lieliski tas uzliesmoja!

Liesma rūca un izklīda uz visām pusēm, dedzinādama visu kliņģerīti un visu dzīvo apkārt. Man ir paveicies, ka pūķus neietekmē viņu pašu liesmas. Migla dega prom, atklājot stēlas pamatni un visu, kas bija zemāk. Pašā barjeras pakājē agonijā saviebās kaut kāds briesmonis kā zaļš kamols, no

Ознакомительная версия. Доступно 23 страниц из 114